Jautājumi un atbildes


Lai noskaidrotu, vai jums patiks dzīvot baļķu mājā, ieteicams vispirms aprunāties ar amatniekiem un cilvēkiem, kuri gadiem dzīvojuši šādās mājās, vai arī pašiem rast iespēju tādā mājā kādu laiku padzīvot.

Zvaniet mums, un mēs ieteiksim cilvēkus gan Latvijā gan Skandināvijā, kas dzīvo mūsu būvētās koka mājās. Aprunāsieties un tas ļaus pārliecināties gan par amatnieku prasmēm, kompetenci un servisu, gan arī nostiprinās viedokli par vēlēšanos dzīvot koka mājā. Mūsu darbus variet apskatīt sadaļā “Mūsu projekti”, kas pašlaik ir papildināšanas stadijā.

Koksne ir vissenākais celtniecības materiāls, kuru mums ir dāvājusi daba. Par galveno koksnes priekšrocību tiek uzskatīts tās ekoloģiskums. Mājām, kuras izgatavotas no koksnes, piemīt unikāls mikroklimats. Cilvēki, kuri dzīvo koka mājās, daudz retāk cieš no galvassāpēm, depresijas un stresa.

Mājas, kuras izgatavotas no koka, ir ļoti siltas, skaistas un ērtas. Koksne labi pakļaujas dažādai mehāniskai apstrādei, tāpēc koka mājas izmēri un forma atkarīgi tikai no jūsu fantāzijas.

Atšķirībā no citiem celtniecības materiāliem, koks “elpo”. Pateicoties unikālai koksnes struktūrai, mājā, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, mitruma un skābekļa līdzsvars tiek uzturēts optimālā līmenī. Koka sienas regulē gaisa mitrumu, uzsūcot un izdalot mitrumu, atkarībā no atmosfēras apstākļu izmaiņām.

Mūsdienās guļbūvju izvēle ir ievērojami plašāka, nekā, piemēram viduslaikos. Ir pieejamas gan tradicionālas guļbūves, gan mehāniski ražotas. Koku apstrādes tehnoloģijas ir attīstījušās, tāpēc tiek piedāvātas arī koka ēkas no frēzētiem, virpotiem vai cilindrētiem baļķiem, kuri tiek ražoti rūpnieciski, bet vienlaikus savu vietu saglabā arī ar rokām darinātas guļbūves, kuru tapšanā tiek ievērotas senču tradīcijas.
Guļbūves un koka mājas jau pašas ir modes tendence, jo cilvēki atgriežas pie dabas. Koka māju ražošanu mode īpaši neietekmē, lielāka nozīme ir cilvēka gaumei. Virpotas un frēzētas guļbūves lielākoties izvēles moderni cilvēki, kam patīk mūsdienīgi interjeri, savukārt cirstas guļbūves lielākoties patīk cilvēkiem, kuri ciena klasiskas vērtības. Katra cirstā guļbūve ir vienīgā tāda pasaulē un otru tieši tādu pašu uzbūvēt nav iespējams, jo koksnes raksti, atzarojumi un raksti ir neatkārtojami.
Koka karkasu var uzcelt 2-3 mēnešos. Guļbaļķu mājai uzcelšanas laiks, ieskaitot projektēšanu 4-5 mēneši.
Māja ar pilnu apdari varētu maksāt ap 1900 EUR un vairāk kvadrātmetrā. Izmaksas izskaidrojamas ar lielu roku darba izmantošanu, kas nepieciešams šādas mājas radīšanā. Svarīga ir ne tikai konstrukcijas izveidošana, bet arī iekšējās apdares veidošana, lai tā nedeformētos dinamiskajā koka mājā.
Modernās krāsas un antiseptiķi ļauj novērst baktēriju ietekmi neizjaucot ekoloģisko līdzsvaru. Jebkuru koka māju var uzlabot līdz nevainojamam stāvoklim, tādējādi palielinot būves ilgmūžību.
Guļbūves ir vieni no senākajiem mājokļiem pasaulē, tās kalpo ilgāk, nekā varam iedomāties, piemēram, dabas muzejā Norvēģijā, Oslo var apskatīt 13.gadsimtā būvētu guļbūvi, kas nav iekonservēta. Zem klajas debess guļbūve kalpo vairāk kā 700 gadus, pie tam arī pēc 700 gadiem tās ir vēl samērā labā stāvoklī.
Ik pa laikam nepieciešama baļķu sienu tīrīšana. Tās jāsargā, lai uz sienām nenonāktu atmosfēras nokrišņi. Par to rūpējamies mēs, kamēr vien vēlēsieties ar mums sadarboties. Viss pārējais ir tāpat, kā jebkurai citai ēkai- regulāri uzkopt telpas, nodrošināt pietiekamu vēdināšanu.
Piemērotākie ir skujkoki. Latvijā visbiežāk izmanto egli vai priedi, bet citās valstīs arī lapegli vai ciedru. Mēs dodam priekšroku priedei, jo tā ir nedaudz stingrāka par egli un mazāk zaraina. Jo vairāk koksnē sveķu, jo ilgāks būs guļbūves mūžs, tāpēc ir svarīgi cirst kokus ziemā, pareizajā mēnesī, kad koksnē ir mazāk mitruma, bet vairāk sveķu.

Jautājums par pareizo baļķu izvēli un apstrādi (cirstajām guļbūvēm) ir patiesi plašs, speciālisti, kuri pārzina un ievēro senās tradīcijas kļūst arvien mazāk. Guļbūves baļķi jāizvēlas rūpīgi, lai stumbrs tiktu zāģēts līdz pirmajam zaļajam zaram un zaru skaits nepārsniegtu vienu uz tekošo metru. Guļbūvēs neiesaka izmantot baļķus, kuriem ir kreisā šķiedras vītne. Baļķa ziemeļu puse ir
cietāka, izturīgāka, jo tā aug lēnāk, ko var redzēt pēc koksnes dzīvības riņķiem, tāpēc baļķa ziemeļu pusi jāliek uz ēkas ārpusi, bet dienvidu- uz iekšpusi. Mizojot baļķi, jācenšas iespējami mazāk traumēt koksnes aizsarkārtu, tam vispiemērotākais ir rokas slīmests (ne elektriskā ēvele). Protams, ka ir vēl daudz citu knifu. Tie ir profesionālu amatinieku gadiem krātu zināšanu un pieredzes noslēpumi.

Koka mājai, kurā tiek plānots dzīvot tikai vasarā, pietiek ar Ø180 mm baļķu sienu diametru. Gadījumā, ja jūs plānojat dzīvot mājā visa gada garumā, tad baļķa diametram jābūt ne mazākam par Ø200 mm.

Saskaņā ar būvnormatīviem, dzīvojamo ēku ārsienu biezums nedrīkst būt mazāks par 300 milimetriem, taču daudzi cilvēki dzīvo koka mājās ar uz pusi plānākām sienām un par aukstajām ziemām nesūdzas. Ļoti liela nozīme ir ēkas būvniecības kvalitātei. Piemēram, Sibīrijā vai Kanādā klimats ir ievērojami aukstāks, nekā Latvijā, taču cilvēki 80% gadījumu izvēlas dzīvot tieši guļbūvēs. Pētījumos ir pierādīts, ka -48 grādu salā 20 cm koka sienai izsalšanas līmenis ir tāds pats, kā 100 centimetru biezam ķieģeļu mūrim. Koksne ir viens no siltākajiem materiāliem.

Dabīgais sēšanās laiks parasti ilgst 2-7 gadus. Žūstot baļķu izmēri samazinās, tie nedaudz mainās, tāpēc pie sienām sākumā nedrīkst stiprināt mēbeles vai interjera elementus, jo tie var traucēt sienām sēsties. Pilnībā neizžāvētu māju koka sienas var sēsties pat par 5% (5cm uz 1 metru). Guļbaļķu sienas nedaudz var reaģēt uz atmosfēras izmaiņām vai apkures sezonas
sākumu. Daudzi domā, ka intensīva mājas kurināšana paātrinās baļķu žūšanu. Tas ir nepareizi. Māju nedrīkst intensīvi kurināt, lai iekšbaļķu žūšana nenotiktu ātrāk par ārbaļķu, kas var veidot plaisas starp baļķiem. Pirmajā gadā iekštelpu temperatūrai nevajadzētu pārsniegt +20 grādus ziemas periodā.
Visi kokmateriāli tiek apstrādāti ar speciāliem līdzekļiem, kas koksni pārvērš grūti uzliesmojošā un nedegošā materiālā. Visas pareizi jaunceltās koka mājas ir tikpat uguns drošas kā betona mājas.
Par koka māju jārūpējas visu tās pastāvēšanas laiku.
Vajadzētu izvēlēties krāsns apkuri un pat paredzēt mākslīgu gaisa mitrināšanu. Nepareizi ierīkotās mājās gaisa mitrums ir zemāks pat par 30 procentiem, bet vēlamais ir 55 procenti. Uzceļot guļbūvi, bet papildus ierīkojot centrālapkuri, nāksies nodrošināt mākslīgu gaisa mitrināšanu, ventilēšanu, kondicionēšanu.
Ir četras visbiežāk pieļautās kļūdas. Pirmā Netiek ievērota koka sēšanās tiesa. Koks žūstot raujas, samazinās stāva augstums. Piemēram, ja stāva augstums ir trīs metri, tad pēc izžūšanas nosēžas līdz 2,8 metriem. Koks var sarauties pat par astoņiem procentiem. Visizteiktākā raušanās, ja koks nocirsts vasarā.

Otra kļūda – nepietiekami kvalitatīvi izveido baļķu salaidumu vietu. Jauna guļbūve pilna ar spraugām un šķirbām, un amatnieki cenšas iestāstīt pasūtītājam, ka ēka nosēdīsies un spraugas aizvērsies, bet tā tas nenotiek. Ja kaķis (baļķu savienojumu, kur viens baļķis guļ uz otra, sauc par kaķi) nav pareizi izveidots, kokam žūstot un raujoties, spraugas nevis samazinās, bet palielinās.

Trešā kļūda – klients vēlas dzīvot ļoti ekoloģiskā mājā, bet baļķu starpās izmanto minerālvati. Ja šķirbas ir lielas, tad mājas iemītniekiem nāksies elpot vates putekļus.

Ceturtā kļūda – krāsot svaigi uzbūvētu guļbūvi, zaļus baļļus ar mitruma saturu virs 50%. Visticamāk, jau drīz uz sienām parādīsies pelējums visur, kur lietus saskāries ar saules stariem. Ja māja tiek būvēta no slapjiem baļķiem, pirmajos gados labāk to nekrāsot vispār, bet ļaut izšūt līdz 25% un tikai tad krāsot.

Klasiskais šķirbu drīvēšanas materiāls ir sūnas. Bet tagad ir pieejami citi moderni materiāli, kas speciāli paredzēti baļķiem – speciālas gumijas, poroloni, Kanādā ražota saistviela činks (chink), kas līdzinās elastīgam silikonam un kura gaišais tonis pilnībā saplūst ar pašiem guļbaļķiem. Ja celtnieks perfekti pārzina šos materiālus un ļauj klientam izvēlēties, tad ir plašas iespējas.

Nav ieteicama minerālvate, kas nav pietiekami elastīga. Poliuretāna putas guļbūvēs nedrīkst izmantot, jo tās ar laiku kļūst cietas un neļauj baļķiem kustēties. Starp baļķiem jānotiek kustībai – kokam jāelpo.

Normāli ir būvēt vienu stāvu augstas ēkas ar jumta izbūvi, tomēr iespējams būvēt arī vairāku stāvu augstumā. Kādreiz būvēja 10 – 15 metrus augstas koka baznīcas.
Nepareizi ierīkotam ūdensvadam uz otro stāvu, var būt bēdīgas sekas guļbūvei sēžoties, tas var salūzt. Jāparedz speciālus kompensatorus, lai ūdensvads var brīvi funkcionēt neatkarīgi no sēšanās. Arī elektrības vadus jāierīko apdomīgi, lai tos nesarautu. Guļbūvēs elektrības vadus ievieto baļķī izveidotos urbumos, kas nav vienkārši, – vajadzīgi speciāli instrumenti un iemaņas.
Svarīgs mājas elements ir jumta pārkare. Saules pusē (dienvidos, dienvidrietumos) jābūt vislielākajām pārkarēm. Vasarā, kad saule savu loku met augstu, lai pārkare aizsargā no karstuma un saules stariem, bet ziemā, kad saule ir zemu, lai tā iespīd logos.
Pirmais noteikums ir nesteidzināt žūšanas procesu. Tieši otrādi – ja grib iegūt labu koka māju, jāsamierinās, ka pirmajos brīžos tajā nevar strauji un intensīvi dzīvot ar visām ērtībām. Vajag celt un uzsākt lietot guļbūves māju lēnām.

Otrs veids, kā cīnīties ar plaisām, ir izmantot modernas tehnoloģijas un strādāt ar žāvētu koku. Industriāli iespējams žāvēt arī resnus baļķus, tomēr tas ir dārgi.

Vēl viens noteikums, ko daudzi aizmirst – koku jānocērt pareizā laikā. Koks vasarā aug, ir cukuru un citu barības vielu pilns. šajā laikā tas ir īpaši neaizsargāts, ļoti jutīgs pret zilēšanu. Gatavojoties ziemai, koks ūdeni un barības vielas uzkrāj saknēs, stumbrā sasūc sveķus. Šajā laikā nocirsts koks nesalīdzināmi ilgāk stāv. Mūsu dzīves temps ir tāds, ka daudzi būvētāji izmanto arī nepiemērotā laikā cirstus būvkokus. Bieži vasaras laikā tiek uzbūvētas guļbūves no pavasarī cirstiem būvmateriāliem un rudenī jau tās tiek apdzīvotas. Protams, šāda māja vairāk deformēsies nekā pareizi celtā.

Koka ēkās plaisāšana var turpināties pat piecus gadus.

Lūk, ieskats dažos meistaru noslēpumos par drošiem pamatiem. Teorija māca, ka mājas pamatu galvenais uzdevums ir vienmērīgi sadalīt un novadīt uz grunti ēkas slodzi, nodrošinot tās novietojuma nemainīgumu attiecībā pret pamatni. Praktiski tas nozīmē, ka nepareizi būvēti vai mājai neatbilstoši pamati var plaisāt, iegrimt, izgāzties utt., ar laiku bojājot arī mājas konstrukcijas. Tāpēc nav ieteicams lieki eksperimentēt un meklēt nepārdomātus lētus risinājumus. Pamatu būves tehnoloģijas un materiāli ir daudz un dažādi – betona, pildbetona, dzelzsbetona, keramzītbetona, laukakmeņu. Taču dominē divas populārākās – lielie monolītā dzelzsbetona pamati un lentveida jeb no saliekamajiem dzelzsbetona blokiem tapušie. Pēdējā laikā arvien biežāk sāk izmantot pāļus un enkurpāļus – ja pasūtītājs vēlas būvēt uz šim nolūkam pilnīgi nepiemērotas grunts, vai arī viņa iecere ir sarežģīti realizējama.

Saliekamie dzelzsbetona bloki – lēti un ērti.

Lentveida pamatus vienādā augstumā un biezumā liek pa visu ēkas perimetru, kā arī zem visām nesošajām iekšsienām. Tos izmanto lielām mājām ar dzelzsbetona pārsedzēm un masīvām sienām. Saliekamo dzelzsbetona bloku pamatu priekšrocība ir montāžas ātrums. Tā kā montāžas procesā iesaistās vairākas ražošanas vienības – transports, kas tos piegādās, ceļamkrāns,kas blokus izkrauj no vedēja un saliek pamatos un celtnieki,kuriem bloki jāmontē, tad, pareizi koordinējot diezgan apjomīgo pasākumu, blokus pamatos var montēt tieši no automašīnas, tā ietaupot gan laiku, gan naudu.

Paradokss, bet saliekamā dzelzsbetona pamatus visvairāk izmantoja padomju laikā, kad par taupīšanu neviens īpaši neraizējās. Neskaitāmos “guļamrajonus”, kā arī tipveida sabiedriskās celtnes – skolas, bērnudārzus un kultūras namus – būvēja ar saukli: pēc iespējas vairāk un par jebkuru cenu! Toties tagad šie “dāsnie” būvniecības standarti dod brīvu vaļu radošiem cilvēkiem, kuri bez īpašām problēmām iebūvē sev mājokļus, piemēram, agrāk pilnīgi neizmantotajos bēniņos: pamatu un šķērssienu izturība ir garantēta četrkārtīgi! Diemžēl jauno māju projektētāji tik izšķērdīgi vairs nedrīkst būt – mūsdienu celtniecība prasa ekonomiskumu un racionalitāti…

Darbietilpīgā monolītā betonēšana.

Lai gan izskatās, ka lēto dzelzsbetona bloku laiks iet uz beigām, jo mēs vairs nevēlamies dzīvot vienādās standartmājās un tāpēc pasūtām arhitektiem ekskluzīvākus projektus. Bet “sapņu pili” uz standarta blokiem neuzliksi, tai nepieciešami īpašas konfigurācijas, formas un izskata pamati. Ražot rūpnieciski? Arī tas nav izdevīgi, to pašu ekonomisko aplēšu pēc ,cik gan daudz veidņu vien tur būtu jāsagatavo… Šādām prasībām pilnīgi atbilst monolītā dzelzsbetona pamati, ko veido no vienlaidu betona masas bez šuvēm, ar vai bez metāla stiegrojuma, un izlej tieši būvlaukumā. Šķidro masu iepilda iepriekš izgatavotās koka vai saplākšņu veidnēs, kuras pēc masas sacietēšanas (7-10 dienas) izņem. Tādējādi iegūstot iecerēto pamatnes formu, lai arī cik sarežģīta tā nebūtu. Vēl kāds praktiķa ieteikums: ja pamati ir ļoti sarežģīti, tad vieglāk ir “izstumt” uzreiz visu būvbedri nekā rakt ar ekskavatoru arhitekta iezīmētas “strīpas” ārā. Lai nav jāmīcās kā pa “kurmju rakumiem”. Nenoliedzami, monolītā betonēšana ir darbietilpīgāks un arī dārgāks process nekā pamatu veidošana no gataviem dzelzsbetona blokiem. Cenas starpība var sasniegt pat visus 20-50%, atkarībā no projekta. Daudz laika aizņem veidņošana un stiegrošana, turklāt betonam jāļauj arī sacietēt – optimālā variantā tam būtu jāziedo vesels mēnesis. Taču daudzos mīnusus aizēno šīs tehnoloģijas galvenā priekšrocība – mobilitāte, variācijas iespējas, tehniskie un tehnoloģiskie “know how”.

Palīgā nācējs – pālis.

Pāļu dzīšanu pēdējā laikā dzird vai katrā būvlaukumā. Bet ne tāpēc, ka būvētu mājas virs padebešiem – mūsu irdenajai piejūras gruntij ļoti bieži vajadzīgs papildu nostiprinājums. Jo īpaši tādos gadījumos, kad būvējam tuvu pie ūdeņiem, nereti uz plūstošām smiltīm, kādreizējos purvos un vietās ar augstu gruntsūdens līmeni. Tā, piemēram, ne tikai likumpārkāpumu dēļ bēdīgs liktenis piemeklēja iecerēto benzīntanku Berģos. Pusnoraktā kāpa draudēja apbērt ar smiltīm tuvējo šoseju. Un velti celtnieki tur dzina metāla pāļus – daba izrādījās spītīgāka… Lai gan prognozētā variantā tieši pāļi ir tie, kas palīdz izkļūt no šādām situācijām – pus’ uz ūdens lepni stāv “Saules akmens”; bezcerīgā purvā, virs 30 – 37 metrus augstiem pāļiem “uzsēdināta”, dižojas ” Arēna “Rīga”; profesionāļi un politiķi lauž šķēpus par pārdrošo projektu – koncertzāli Daugavas viducī.

Stabu veida pamati ir 1,5 -2 reizes lētāki nekā lentveida pamati. To pamatelements ir koka, akmens, ķieģeļu, betona vai dzelzsbetona stabs -pālis. Betona stabiem parasti visā augstumā iestrādā stiegrojumu un tos var izveidot uz vietas būvlaukumā, iepriekš izveidotajās veidnēs. Pāļus ieurbj caur vājām gruntīm un balsta blīvajos grunts slāņos. Pēc tam uz viņiem būvē pamatus. Pāļu pamatus var likt jebkura lieluma mājām bez pagraba. Visbiežāk tos izmanto koka karkasa ēkām, taču, ja grunts ir stabila, derēs arī mūra mājām.

Ieskrūvētie enkurpāļi.

Vispārdrošākos būvnieku sapņus realizēt steidz arī viena no jaunākajām pamatu iestrādes tehnoloģijām – enkurpāļi, ko izmanto ne vien civilajā, bet arī rūpnieciskajā un energobūvniecībā. Enkurpālis ir skrūvveida metāla konstrukcija, ko ar hidrauliska motora palīdzību ieurbj zemē. Ja iestrādes laikā gadījusies kāda kļūme, enkurpāli var izņemt un izmantot citā vietā, turklāt tā kvalitāte šajā procesā necieš. Enkurpāļu būtiskākā priekšrocība ir viegla ieskrūvēšana jeb montāža visās gruntīs un asfalta segumos, kā arī smagajai tehnikai grūti pieejamās vietās – pagrabos, zem tiltiem, mežos, purvainos apvidos, zaļajās zonās, zem ūdens utt. Enkurpāļi ir montējami jebkuros laika apstākļos – arī ziemā, kad zeme sasalusi.

Praktiķi, kā vienu no pirmajiem enkurpāļu izmantošanas piemēriem, min autosalona “Subaru” pārbūvi Rīgā. Pasūtītājs esot vēlējies virs esošās ēkas – pārdošanas salona, uzbūvēt otro stāvu, biroja vajadzībām. Jo zemes, būvniecības paplašināšanai, nepietika. Tā kā nedrīkstēja aiztikt arī vecos pamatus, kas bija izrēķināti un paredzēti tikai līdzšinējai slodzei, speciālisti ieteikuši vēl samērā pasvešo enkurpāļu tehnoloģiju – otro stāvu uzliekot uz pirmā kā sēni. Visapkārt, iepriekšējai ēkai (ko nedrīkst aiztikt jeb dauzīt un tricināt!), pusmetra attālumā “ieskrūvē” enkurpāļus, izveidojot metāla kolonnu rindu. Uzmontētās kolonnas izveidoja nesošās konstrukcijas nākošam stāvam.

Obligātā ģeotehniskā izpēte.

Pamatu dažādība liecina, ka obligāts būvniecības priekšnoteikums ir iecerētā gruntsgabala inženierģeoloģiskā izpēte. Ja kādreiz mūsu senči mājas pamatus izvēlējās atkarībā no debess pusēm un saules riņķojuma diennaktī, tad tagad būvējam, kur tik varam nopirkt zemi. Jaunās celt-niecības tehnoloģijas ļauj to darīt, taču speciālisti silti iesaka iepriekš izpētīt dabisko grunti zem tiem. Šādi rīkoties liek arī attiecīgie likumi un būvnormatīvi. Citādi var iznākt kā jaunā projekta attīstītājiem Mežaparkā, kuri iegādājās 25 hektārus zemes mikrorajona būvniecībai, taču izrādījās, ka tās dzīles slēpj sevī nepatīkamus pārsteigumus, proti, nestabilo plūstošo smilti… Līdzīgs piemērs ir Carnikavas skola septiņdesmitajos gados, kur gan veica ģeotehniskos urbumus, taču ne visos pamatu stūros. Rezultātā viens no uzbūvētās ēkas stūriem sāka atdalīties un atlūza. No līdzīgiem pārsteigumiem jāuzmanās celtniekiem Carnikavas un Ādažu apkārtnē.

Grunts ģeotehniskā izpēte dod izejas datus projektētājiem un arhitektiem, kuri zīmē un rēķina mājas konstrukcijas, arī pamatus. Spriež, cik viņiem ir jābūt dziļiem, cik bieziem, atkarībā no tā, kas tur tiks būvēts. Izpēti veic specializētas urbšanas kompānijas, kas pēc iegūtajiem slāņu paraugiem, novērtē augsnes sastāvu un gruntsgabala nestspējas iecirkņus, tie var būt atšķirīgi vairāku metru robežās, nosaka ūdens līmeni izvēlētajā mājvietā, fiksē dažādus starojumus – radioaktīvos, gravitācijas un magnētiskos, kas gan pozitīvi, gan negatīvi ietekmē cilvēka organismu, līdz ar to izmainot mūsu fizisko un arī mentālo veselību.

Viltīgie gruntsūdeņi.

Pamatu dziļums, līdz ar to kvalitāte un cena ir atkarīga no konkrētās grunts īpašībām, sasaluma robežas un gruntsūdeņu līmeņa. Latvijas apstākļos caursalšanas -sasaluma joslas robeža parasti ir 0,9 (Ventspilī) -1,2 (Daugavpilī) metri, bet to iespaido arī augsnes sastāvs. Māliem tā ir 1,1 metri, mālsmiltij un smiltij 1,2 metri, rupjai smiltij un grantij – 50 cm. Pamatu tranšeju parasti rok par 10 cm dziļāku nekā konkrētās grunts caursalšanas josla. Ja pamati ir iebūvēti par seklu, tos izcilās sals un mājas sienās veidosies plaisas.

Par būvniecībai ieteicamu grunti uzskata vidējas un rupjas frakcijas smilti, kuras gruntsūdeņu līmenis ir zemāks par trim metriem no augsnes virskārtas. Pelnīti par sliktu atzīst kūdras grunti ar gruntsūdeņiem tuvu zemes virsmai. Kaut gan parasti šīs gruntis “mijas” savā starpā, proti, viena mājas daļa var atrasties uz vienas grunts, pārējā – uz citas. Tā, piemēram, ārkārtīgi pieprasītajos Pierīgas rajonos – Mārupē un Baltezerā, kur kopumā ir labas smilšu gruntis, zemes īpašnieki parasti nesaskaras ar īpašām apbūves problēmām.Tomēr gan vienā, gan otrā rajonā bijuši apslēpti kūdras slāņi.

Savukārt Jūrmalai kopumā raksturīgs augsts gruntsūdeņu līmenis, kas būvēt gribētājiem uzliek papildus pienākumus – gruntsūdens līmeņa pazemināšana, horizontālā un vertikālā hidroizolācija un, protams, papildus izdevumus.

Lai gan modernā arhitektūra ir pierādījusi, ka visi kanoni ir laužami. Arī striktais noliegums – pamatus zem gruntsūdeņiem būvēt nedrīkst! Skat, jaunceļamajam dvīņu debesskrāpim Pārdaugavā zem gruntsūdeņiem būvē četrstāvu garāžas!

Smiltis un māls.

– … smilšainais krasts, – diemžēl celtniekus šīs dziesmas vārdi neiepriecina: viņi zina, ka nav nekā sliktāka par nestabilu grunti, plūstošām smiltīm un kūdru, būvlaukumā. Lai gan Latvijā nav būvniecībai īpaši nelabvēlīgu vietu, jo mūsu gruntis ir ļoti neviendabīgas: māls mijas ar smiltīm un otrādi, smilšu gruntis sadzīvo ar kūdru vai dolomītu u.tml. Vietu var izvēlēties pēc sirds patikas/maka biezuma/speciālista ieteikuma.

Nenoliedzami, vislabākās ir prognozējamās māla un smilšu gruntis, kuru iespējamās deformācijas ir diezgan precīzi aprēķināmas. Tāpēc, piemēram, Pārdaugavā, Anniņmuižas bulvāra lokā, kur ir celtniecībai tik pateicīgais smilšu grunts sastāvs, iecerēts būvēt ne vienu vien augstceltni. Labas smilšu gruntis ir populārajos Pierīgas rajonos – Mārupē un Baltezerā. Lēnāk izmainās mālainās gruntis – deformācijas process te var ilgt gadiem ilgi. Pretēji smilšu gruntīm tām bīstama ir izsaldēšana. Ja pamatus izveido virs mālainas grunts sasalšanas līmeņa (1,2-1,4m), iespējama to izcilāšanās. No tā cieš Rīgas – Liepājas ceļš, kur katru pavasari jālabo kāds izkustējies klājuma posms.

Kūdra un dūņas.

Latvijā izplatītākās vājās gruntis ir kūdra un dūņas. Nevienu ēku, vismaz mūsu platuma grādos, nedrīkstētu būvēt uz kūdras, jo tās nestspēja nepavisam nav piemērota būvniecības vajadzībām, turklāt ārkārtīgi ilgs ir tās sēšanās laiks – 50 un pat vairāk gadu.

Rīgā kūdras grunts ir Pļavniekos, Augusta Deglava ielas rajonā, kur vairākums privātmāju šķiebjas un plaisā. Ierastie risinājumi ir divi – norakšana līdz stabilam, nestspējīgam grunts slānim vai pamatu izbūve uz pāļiem. Rakšanu gan vēlams veikt tikai pēc ūdens līmeņa pazemināšanas, jo kūdrai jābūt sausai, lai apjaustu tās slāņa biezumu un izkontrolētu pilnīgu izņemšanu.

Pāļi būtu konstruktīvi vienkāršāka un bieži lētākā metode, tomēr uz tiem jābalsta ne tikai pamati, bet arī galvenie komunikāciju tīkli.

Vāja nestspēja piemīt arī dūņainām gruntīm, kas sastopamas, piemēram, Rīgas hipodroma rajonā, kur uzcēla Policijas Olimpisko centru, Preču stacijas, Uzvaras parka rajonā, Ganību dambī. Žēl skatīties, cik nevienmērīgi sēžas ēkas Pulkveža Brieža ielā – attiecībā pret ielu veidojot burta V formu, jo vairāk ir nosēdušās tās daļas, kas atrodas pagalmu pusē. Pati iela gan ir taisna, jo dūņaino grunti noblīvē nepārtrauktās satiksmes slodze. Dūņas pieprasa izmantot pāļu tehnoloģiju it visam – ēkai, grīdām, komunikācijām, īpaši kanalizācijai, kurai ļoti svarīgi ir saglabāt slīpumu noteiktā virzienā, arī laika gaitā ēkai sēžoties.

Dolomīts.

Akmens, kurš atrodas zemes virskārtai salīdzinoši tuvu,2-3m dziļumā vai pat atklāti, ir dolomīts. Tas Latvijā sastopams Daugavas apkārtnē – Saulkalnē, Salaspilī, Pļaviņās, Ogrē, Ķekavā, Kauguros un citur.

Dolomīta šķembas izmanto, galvenokārt, ceļu būvniecībā. Lai šo cieto iezi izmantotu māju celtniecībā, jārēķinās ar negaidītiem pārsteigumiem. Proti, tas mēdz sadēdēt līdz miltu konsistencei. Lai cik noblietēti un ārēji cieti šķistu, ūdens tos pārvērš bezsaturīgos dubļos, gan tikai tādā gadījumā, ja tie satur ģipsi, kā, piemēram, Salaspilī. Taisnības labad jāsaka, ka arī dolomīta iezis ,tāpat kā smilšakmens, var slēpt negaidītu pārsteigumu – tukšumus un dobumus jeb karstu, kas rodas vietās, kur gruntsūdeņi izskalo dolomītā esošos ģipša slāņus.

Tā kā karsti nav pārāk izplatīti un parasti slēpjas lielā dziļumā, divu vai triju stāvu mājai tie problēmas nerada. Taču atliek virs šāda veidojuma uzbūvēt daudzstāvu namu, ka tā masas ietekmē grunts iebrūk. Skaistkalnē, Baldonē, Sauriešos vai Pļaviņās tas var radīt reālas galvassāpes. Līdzīga situācija esot arī Krievijas galvaspilsētā, kas vietumis atrodas uz dolomīta “tukšumiem” – karsti var arī iegrūt…

Lētāki? Vieglāki!

Uz jautājumu – vai pamati kādreiz nekļūs lētāki – gan praktiķi, gan teorētiķi viszinoši un pārliecināti atbildēja: “Droši vien, ka nē. Pamati var palikt lētāki tikai tad, ja kļūtu vieglāks viņu “nesamais”, proti, pati jaunbūve. Tāpēc jau arī zinātnieki gudro dažādus jaunus būvmateriālus, celtnieki lieto modernākas un vieglākas konstrukcijas. Kaut vai, piemēram, viesnīca “Reval Hotel Latvija”. Ja viss, kas tur sabūvēts – no stikla, pilnā augumā – būtu samūrēts no māla ķieģeļiem. Logi būtu atstāti tikai tur, kur tiem jābūt. Skaidrs, ka tajā augsnē, kur viņa ir uzcelta, tas hotelis būtu nogrimis.”